ORNAMENTS
Pieredze rāda, ka tautas māksla zināmā mērā notur robežas pret pilsoniskās modes jaunumiem: etnogrāfiskajās tekstilijās un tradicionālos rotāšanas paņēmienos tiek iekļauti tikai tie jauninājumi, kas jau „sadzīvo” ar laika pārbaudi,. Piemēram, lokālās īpatnības kā ornamenti latviešu tradicionālajās tekstilijās, tai skaitā arī knipelētajās mežģīnēs.
Latviešu kultūra nenoliedzami pieder Rietumeiropas tautu kultūras saimei, ko spilgti apliecina atlases objekti, kuros uzskatāmi parādās dažādu laika periodu Eiropas mākslas stilu ietekme. Tai pat laikā Latvijas meistari rūpīgi strādā arī pie tradicionālo rotāšanas un kompozīcijas paņēmienu saglabāšanas un pilnveidošanas. Tas pierāda, ka mūsdienās Latvijā tekstilrokdarbu, tai skaitā, arī mežģīņu darināšanā, vērojamas abas tendences – tradīciju saglabāšana un jauno modes virzienu ietekme. Mežģīnes rotā cilvēku un vidi, liecinot arī par laiku, kurā tās lietotas.
Mežģīnes pamatā ir vienkrāsainas tekstilijas, kurās galvenais rakstu veidojošais faktors ir blīvā elementa attiecības pret vieglo, ažūro, kā arī blīvo un vieglo elementu iespējamās formas, ko nosaka darināšanas tehnoloģija un ar to saistītā specifika. Veidojot zīmējumu jāņem vērā tādi faktori, kā diegu vīšanas vai pinumu struktūras kārtība, piemēram, kuģīšu tehnikā darinātās formas ir sīkas un tikai liektas, lokveida (1. att.). Acis tīkla mežģīnēs arī ir sīkas, toties tikai kvadrātveida (2. att,), pildītas dažādiem ielocītiem rakstiem, bet tilla acis ir sešstūrainas (4. att.). Specifiskie darināšanas tehnikas radītie ierobežojumi, piemēram, apļa motīvi tenerifes mežģīnēs (3. att.) vai smalkais fona tīkls, ietekmē gan raksta formas un ritmu, gan kompozīcijas izvēli un risinājumus.
