MATERIĀLS
16., 17. gadsimtā un arī vēlāk mežģīņu darināšanai izmantoja zīda, linu un metāla pavedienus. Materiāli ietekmēja gan mežģīnes formu, faktūru gan kvalitāti. (1. – 5. att.). Mežģīnes no zelta un sudraba pavedieniem, lielākoties knipelētas, darināja daudzās valstīs (Spānijā, Kiprā, Itālijā, Francijā, Vācijā, Šveicē, Krievijā). Tas norāda, ka viens no vairāk lietotajiem materiāliem mežģīņu darināšanai 17. gadsimta Eiropā bija zelts un sudrabs, arī Latvijā.
Latvijā etnogrāfiskās mežģīnes gan tautas apģērba, gan sadzīves priekšmetu rotājumos lielākoties darināja un darina no linu pavedieniem. Tikai ap 1833. gadu sāka ražot kokvilnas diegus, ko varēja izmantot mežģīnēm. Uzlabojoties kokvilnas pavedienu kvalitātei un pateicoties tam, ka tie bija lēti, kokvilnas materiāli diezgan ātri aizstāja zīdu un linu. 20. gadsimta vidū mežģīņu izgatavošanai sāka lietot pavedienus, kuros dabīgajām šķiedrām dažādās attiecībās pievienotas mākslīgas un sintētiskas izejvielas.
Materiāls veido mežģīnes faktūru un pastiprina izstrādājuma māksliniecisko izteiksmīgumu, tāpēc mežģīņu izgatavošanā vislielākā nozīme ir pavedienam.
